(GA 298, 28) [R.Šteiners]
“Skolotājam jāspēj audzināt un mācīt ne tikai tos, kas kļūs tikpat gudri kā viņš, bet jāspēj pa īstam audzināt un mācīt arī tādus, kas vēlāk būs krietni gudrāki un pārāki par viņu pašu. Taču skolotājs to var paveikt tikai tad, ja atbrīvojas no ieraduma vēlēties padarīt skolēnus sev līdzīgus. Ja var stāvēt klases priekšā un līdz pat ārējām izpausmēm būt pašaizliedzīgs, izslēgt savas cilvēciskās simpātijas un antipātijas, pārvarēt savas rakstura īpatnības un nodoties tam, ko skolēni – neapzināti − saka skolotājam, tad skolotājs var audzināt gan nedaudz atpalikušos, gan apdāvinātos.”
(GA 306,130) [R.Šteiners]
Pēteris Selgs dzimis 1963. gadā Štutgartē, studējis medicīnu Vitenē-Herdekē, Cīrihē, Berlīnē. Līdz 2000. gadam strādājis par Bērnu un jauniešu psihiatrijas nodaļas vadītāju Herdekes klīnikā Vācijā. Pašlaik Pēteris Selgs ir antropozofijas pamatpētījumu – Itas Vegmanes institūta (Arlesheimā, Šveicē) direktors, medicīnas antropoloģijas un ētikas profesors Alanus Mākslas un sociālo zinātņu universitātē Vācijā, Alfterā pie Bonnas. Viņš intensīvi lasa lekcijas un ir neskaitāmu grāmatu un publikāciju autors antropoloģijā, medicīnā, izglītībā un biogrāfiju vēsturē. Precējies, ģimenē aug pieci bērni. Būdams psihiatrs, kas ir intensīvi strādājis ar krīzē esošiem pusaudžiem un kuram ir dziļas, pamatīgas un eksistenciālas zināšanas par Rūdolfa Šteinera mācību, Dr. Selgs šajā grāmatā spēj izgaismot Rūdolfa Šteinera radikālos uzskatus par pusaudžu gadiem, kuri pieprasa gan skolotājiem, gan vecākiem mainīties līdzi pusaudžiem.
“Jauniešos jāmostas pašu spējai izdarīt spriedumus un uzņemties atbildību atkarībā no apkārt esošajiem apstākļiem. Viņi nav radīti, lai pārņemtu mācošās paaudzes ticību un tradīcijas, bet lai mācītos no savas dzīves pieredzes, piedzīvotu, ka viņu darbībai ir saistošas sekas, kas nosaka tagadni un veido nākotnes sociālo vidi. Šteiners sauc jauniešu izglītību par “atmodinošu” izglītību.”